Šogad, lai palielinātu sabiedrības izpratni par diabēta ietekmi ģimenē, par ģimenes pozitīvo lomu diabēta ārstēšanā, aprūpē un profilaksē, Pasaules Diabēta dienas tēma ir “Diabēts un ģimene”
Ģimene ir pats svarīgākais cilvēka dzīvē un tieši ģimenē vispirms saņemam rūpes, mīlestību un atbalstu. Ģimenē arī pats cilvēks iemācās rūpēties, mīlēt, sniegt palīdzību un atbalstu otram – ģimene iemāca rēķināties ar līdzcilvēkiem un interesēties par viņu domām, jūtām un vajadzībām. Kad ģimenē ienāk pacients ar cukura diabētu daudz kas ģimenes dzīvē varēs palikt kā iepriekš, taču vajadzēs arī mainīties.
Kā ģimenē, sabiedrībā jūtas persona ar diabētu? Kā jūtas ģimenes locekļi un sabiedrība kopumā ? Par cukura diabēta pacienta un līdzcilvēku emocionāliem aspektiem Latvijas Diabēta federācijas prezidente Dr Indra Štelmane jautā Dr. Dr. Ilonai Sprūģei, MBA, psihiatre SIA „Limbažu slimnīca”, VSAC „Rīga” un SIA „Premium Medical” un speciālistei.
Kā jūtas cukura diabēta pacients savā ģimenē un draugu, radinieku, kaimiņu, darba kolēģu lokā?
Jebkura hroniska slimība ir zaudējums, un cukura diabēta nav izņēmums. Pirmkārt, tas ir zaudējums, jo ikdienā no kaut kā ir jāatsakās, lai pievērstos glikozes kontrolei, medikamentu lietošanai, ēšanas ierobežojumiem, veselīgam dzīvesveidam, regulāri jāapmeklē ārsts un jāveic izmeklējumi, dažreiz ir jāārstējas slimnīcā. Tādēļ bieži jāizvērtē prioritātes. Otrkārt, arī organisma funkcijas ierobežojums ir zaudējums, līdz pat tam, ka slimības rezultātā var būt zaudēta redze, vesela sirds un asinsvadi, nieru funkcija, kāja.. Treškārt, zaudēta ir veselība. Iespējams, zaudētas arī noteiktas iespējas. Parādās vēl viena atkarība, no kuras neaizbēgt, atkarība no organisma fizioloģijas slimības iespaidā.
Jebkurš zaudējums ir jāizsēro. Sērošana sastāv no vairākām stadijām – šoka, nolieguma, dusmu, kaulēšanās, depresijas un pieņemšanas:
- Kad cilvēks uzzina par smagu slimību, var iestāties šoks un psihisks sastingums – cilvēks nenotic teiktajam, var sašaurināties apziņa, cilvēks var neuztvert citu teikto, tādēļ citiem, īpaši mediķiem, ir jāpārliecinās, kas ir saprasts no teiktā par analīžu rezultātiem.
- Noliegumu raksturo jau pats nosaukums – cilvēks domā, ka jūtas labi, ir apmulsis, nobijies, nepieņem nepatīkamos jaunumus, pietrūkst izpratnes par notiekošo. Tiek meklēti iemesli iespējamām analīžu kļūdām un attaisnojumi savai (bez)atbildīgajai rīcībai, vienlaikus izjūtot un meklējot savu vainu, tādēļ speciālistam uzmanīgi vajadzētu provocēt nākamo stadiju, tas ir, dusmas.
- Dusmu stadijā mēs parasti meklējam vainu gan sevī, gan visā apkārtējā pasaulē, arī ārstniecības darbinieki saņem daudz pārmetumu. Svarīgi ļaut izdusmoties un dusmu enerģiju lēnām virzīt risinājumu virzienā.
- Kaulēšanās stadijā cilvēks sāk sazināties ar citiem saslimušajiem, sāk runāt skaļāk par savām ciešanām, intensīvi meklē atbildes uz sev neskaidriem jautājumiem, pūlas izprast, kādēļ saslimis.
- Nonākot līdz realitātei, ka notikušo bieži nevar izmainīt, iestājas bezcerība, nomākums, izmisums, pat vienaldzība un dziļas bēdas (depresijas stadija), te svarīgi citiem vienkārši būt līdzās, lai veselības zaudējumu pieņemtu un varētu uzsākt darīt visu iespējamo labākai slimības kontrolei. Tas ir nepieciešams, lai varētu tālāk jēgpilni dzīvot kopā ar savu slimību.
Sēras ir fizioloģisks un normāls organisma process. Zaudējuma jēga labāk izprotama, ja to izdzīvo jeb izsēro. Sēras var par parādīties uzreiz vai novēloti, un katra posma garums katram indivīdam var būt atšķirīgs. Diemžēl sērošana var apstāties kādā no etapiem gadiem ilgi, neļaujot pieņemt zaudējumu un līdz ar to adaptēties dzīvei ar slimību. Katrai no stadijām ir savi uzdevumi, kas veicami, lai cilvēks tiktu galā ar zaudējumu, un turpinātu dzīvi jau citā, labākā kvalitātē. Vietā ir teiciens, ka„ viss, kas mūs nenogalina, tikai padara mūs stiprākus”. Sērošanas procesu pamana un arī izdzīvo apkārtējie, tai skaitā ģimene, emocionālas sāpes, vaina, neziņa, izmisums, dusmas, bailes ir visiem.
Kā jūtas ģimenes locekļi un sabiedrība kopumā, esot un dzīvojot kopā ar cukura diabēta pacientu?
Ar cukura diabēta ienākšanu ģimenes sistēmā tās ikdiena neizbēgami mainās. Cik gatava tam ir ģimene? Tuvinieki var būt ļoti nobijušies, norūpējušies, arī pārmetoši, dusmīgi. Tuvinieki var būt arī pārāk kontrolējoši, ierobežojot slimnieka autonomiju. Vienaldzība un atbalsta nesniegšana ir emocionāla vardarbība, un te būtu svarīgi saprast, vai tā nav radinieku aizsardzība no kaut kā. Kā sarunāties par slimību? Kādu atbalstu sniegt? Pirmais solis ir pajautāt tuviniekam, kādu palīdzību viņš vēlas no citiem, cik lielā mērā un cik bieži. Noderīga var būt ģimenes terapija – visas ģimenes saruna ar ģimenes psihoterapeitu. Katra indivīda izjūtas un vajadzības vislabāk palīdz saprast individuālā psihoterapija (psihodinamiskā psihoterapija, psihoanalītiski orientētā psihoterapija, psihoanalīze), jo cilvēka reakciju uz šādu krīzes situāciju galvenokārt nosaka viņa agrīnā dzīves pieredze.
Ģimenes un sabiedrības faktoru nozīmīgumu cukura diabēta menedžmentā uzsver starptautiskas vadlīnijas, tiek minēta pavisam jauna pieeja pacienta un sabiedrības (šaurākā nozīmē tā ir arī ģimene) attiecībās. Te lieli izaicinājumi ir laika, prasmju un resursu (ne)pieejamība cukura diabēta pacienta emocionālās labsajūtas nodrošināšanā, un tas, ka patreizējā veselības aprūpes politika ir vairāk orientēta uz produktivitāti, kas izmērāma ar biomedicīniskiem indikatoriem, atstājot pabērna lomā tik svarīgu aspektu kā cilvēcisks kontakts, individuāla attieksme, personalizēta medicīna (Joensen et al, 2018). Risinājums varētu būt arvien lielāka paša indivīda iesaistīšanās dialogā ar politikas veidotājiem, tādejādi ļaujot nepārtraukti izglītoties visiem – pacientiem un visām ieinteresētajām pusēm, no kā pacienta psihoemocionālā veselība ir atkarīga.
Psiholoģiskā palīdzība, tai skaitā psihoterapija un psihoanalīze, ir neaizstājamas ārstēšanas metodes diabēta menedžmentā. Tās var palīdzēt atrast līdzsvaru pacientam un visai viņa ģimenei starp adekvātu glikozes līmeņa kontroli ikdienā un normālu ģimenes rutīnu. Ģimene, kas ir atbalstoša un rūpējas par savu ģimenes locekli, bet nepārkāpjot robežas, var izdarīt daudz pacienta labā.
Hroniskas slimības faktu uztvert kā realitāti, no kuras neaizbēgt, tās gaitu un sarežģījumus kontrolēt, dalīties gan sāpīgās bēdās, gan „uzvarās” var palīdzēt arī pacientu tikšanās, grupu nodarbības, nometnes, arī pacientu radinieku atbalsta grupas, īpaši vecākiem, kam bērni slimo ar cukura diabētu.
Faktori, kas ietekmē emocionālos aspektus pie cukura diabēta, ir gan paša cilvēka individuālie faktori, gan ģimenes psihodinamiskie faktori, gan sabiedrības, veselības aprūpes sistēmas faktori un attieksme. Slimība ir kā pārbaudījums attiecībās pašam ar sevi, ar līdzcilvēkiem, tai skaitā ārsta – pacienta attiecībās. Šis pieredzētais pārdzīvojums varētu sniegt labāku iespēju kontrolēt savu slimības norisi un attālināt tās sarežģījumus.
Noslēgumā dažas atziņas labākai sadzīvošanai ar šo slimību visiem – gan indivīdam, gan viņa ģimenei:
- Pieņemt slimību gan samierinoties, gan uztverot to kā jaunu pieredzi.
- Pieņemt to, ka dzīve turpmāk būs atkarīga no slimības.
- Meklēt un prasīt palīdzību. Veidot un uzturēt dialogu.
- Veidot sev sociālo atbalsta sistēmu.
- Tiekties uz labākām attiecībām ar ģimenes locekļiem, ar medicīnas darbiniekiem, pieņemot, ka auglīgai sadarbībai nepieciešama visu iesaistīšanās.
- Dalīties ar citiem savā pieredzē, tā var būt kādam ļoti noderīga. Dalīšanās var mainīt visas sabiedrības attieksmi.